skandēt1
skandēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Runāt (saistītā valodā rakstītu tekstu) uzsvērti ritmiski, izceļot zilbju kvantitāti, runas melodiju. Arī deklamēt.
Piemēri..seno grieķu dziesminieki.. tautas epus skandēja rečitatīva veidā..
- ..seno grieķu dziesminieki.. tautas epus skandēja rečitatīva veidā..
- Aspazija kļūst pazīstama arī kā daiļdarbu lasītāja... Vairākkārt viņa skandē savus un Raiņa īsos dzejoļus.
2.Skaļi izrunāt (vārdus, to savienojumus), parasti pa zilbēm.
PiemēriPamazām cīņa iedegas, un tai palīdz arvien noteiktāk korī skandētais «sarauj!», kas nāk no kolonistu rindām.
- Pamazām cīņa iedegas, un tai palīdz arvien noteiktāk korī skandētais «sarauj!», kas nāk no kolonistu rindām.
- «Di-ri-ģen-tus, di-ri-ģen-tus,» skandē koris.
- Jau nomales ielās mūs [Rīgas atbrīvotājus] sagaidīja ļaužu pūļi. Cilvēki gavilēja, skandēja prieka pilnus saucienus.
- pārn. ..«Ku-kū! Ku-kū!» Viņa [dzeguze] skandēja bezgala garu, vienmuļu rindu.
3.Bieži (parasti apnicīgi) atgādināt, atkārtot (ko), runāt (par ko). Skandināt (3).
PiemēriSkandēt nodeldētas frāzes.
- Skandēt nodeldētas frāzes.
- Sāku skandēt sev galvā: būs labi, būs labi.
4.pareti Dziedāt. Arī atskaņot (skaņdarbu).
PiemēriStudentu dziesmu svētkos tiks skandēts labākais un skaistākais, kas vien ir kora repertuārā..
- Studentu dziesmu svētkos tiks skandēts labākais un skaistākais, kas vien ir kora repertuārā..
- pārn. Kuģi lēnām izzūd tālē blāvā. Maigu dziesmu atkal skandē vilnis.
Avoti: 7-1. sējums