Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
slīkonis
slīkonis -ņa, v.
slīkone -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.Noslīcis cilvēks vai dzīvnieks. Arī cilvēks vai dzīvnieks, kas slīkstot ir zaudējis samaņu.
PiemēriViņš.. atraujas pēkšņi kādus soļus atpakaļ. Tur guļ slīkonis, ko jūra izmetusi malā.
  • Viņš.. atraujas pēkšņi kādus soļus atpakaļ. Tur guļ slīkonis, ko jūra izmetusi malā.
  • Acumirklī puišiem kļūst skaidrs, ka tie nav joki - svešais nolēmis noslīkt. Viņi dodas glābt un slīkoni izvelk krastā.
2.v. Koks, kokmateriāls, kas (piemēram, pludināšanas gaitā) grimst vai ir nogrimis ūdenstilpē. Grimonis.
Stabili vārdu savienojumiSlīkoņa baļķis.
Avoti: 7-1. sējums