slepus
slepus apst.
slēpu apst.
1.Tā, ka citi neredz, nepamana, nenojauš. Slepeni.
PiemēriSlepus saskatīties.
- Slepus saskatīties.
- Slepus palūkoties pulkstenī.
- ..meitene slepus zogas pie grāmatas, ko bargais tēvs un stingrā māte neļauj lasīt dienā.
- Kad 1839. gadā [Rihards] Vāgners, kreditoru vajāts, slepus pameta kapelmeistara vietu Rīgā.., viņš diez vai cerēja, ka šai pilsētā viņa mūzikai kādreiz pievērsīs lielu uzmanību.
- ..es pati tā nedarbe, Kas jūt pēc aizliegtiem augļiem dziņu Un slēpu grib lasīt grāmatiņu.
- Daujats: Es aizeju, bet dzirdi, Mindaug - viltniek un slēpu kāvēj, trejdeviņi joda lāsti spiedīs tavu kamiesi!
1.1.Tā, ka ārēji, tieši neizpaužas vai izpaužas vāji.
PiemēriTikai tagad viņš īsti sāka manīt nogurumu, kas visu laiku bija kaut kur slepus krājies, nedodams par sevi ne zīmes.
- Tikai tagad viņš īsti sāka manīt nogurumu, kas visu laiku bija kaut kur slepus krājies, nedodams par sevi ne zīmes.
Avoti: 7-1. sējums