sliņķis
sliņķis -ķa, v.
sliņķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.
1.Slinks cilvēks.
PiemēriHarijs īpaši nevarēja ciest sliņķus un slaistus, kas izvairās no darba, gaida, lai citi padara viņu vietā.
- Harijs īpaši nevarēja ciest sliņķus un slaistus, kas izvairās no darba, gaida, lai citi padara viņu vietā.
- Tēvs necieš sliņķus, jo allaž savus dēlus mācījis: «Darbs ir cilvēka lielākais gods.»
- Sliņķi, sliņķi, netiklīti, Kam nelīdi līdumiņa? Citi puiši alu dzēra, Tu dzer purva ūdentiņu.
1.1.Slinks dzīvnieks.
PiemēriSliņķis suns.
- Sliņķis suns.
- Miegamice [vāverēns] tikai krāc: Viņam netīk strādāt. - «Vai tu, sliņķi, labosies!» - Zīle novidžina..
2.v.; zool. Aptuveni 60 centimetrus garš, gauss, lēnīgs mugurkaulnieks (Dienvidamerikas mežos), kas parasti visu mūžu pavada viena koka vainagā, karājoties pie zariem.
PiemēriParastais (arī trīspirkstu) sliņķis.
- Parastais (arī trīspirkstu) sliņķis.
Avoti: 7-1. sējums