slēptuve
slēptuve -es, dsk. ģen. -vju, s.
1.Vieta, telpa, kur var slēpties, patverties (no kā), novietoties tā, lai citi nepamanītu, nesaskatītu.
PiemēriSagaidījis tumsu, Jānis izraušas no savas slēptuves un sāka lēnām, skaudru sāpju dzelts, iet uz tēva māju pusi.
1.1.Vieta, kur (ko) slēpj.
PiemēriStundām viņš sēdēja pie loga, savu zelta glabātavu sargādams. Ik vakarus un ik rītus pa tumsu viņš aizzagās uz naudas slēptuvi..
Avoti: 7-1. sējums