slēptuve
slēptuve -es, dsk. ģen. -vju, s.
1.Vieta, telpa, kur var slēpties, patverties (no kā), novietoties tā, lai citi nepamanītu, nesaskatītu.
PiemēriSagaidījis tumsu, Jānis izraušas no savas slēptuves un sāka lēnām, skaudru sāpju dzelts, iet uz tēva māju pusi.
- Sagaidījis tumsu, Jānis izraušas no savas slēptuves un sāka lēnām, skaudru sāpju dzelts, iet uz tēva māju pusi.
- Mazliet atpūties.., viņš [ievainotais] lēni trausās augšā uz ārdiem, kur atradās slēptuve.
- Āpšus var medīt.., paslēpjoties netālu no alas aizvēja pusē. Slēptuvē jāierodas stundu pirms saulrieta..
1.1.Vieta, kur (ko) slēpj.
PiemēriStundām viņš sēdēja pie loga, savu zelta glabātavu sargādams. Ik vakarus un ik rītus pa tumsu viņš aizzagās uz naudas slēptuvi..
- Stundām viņš sēdēja pie loga, savu zelta glabātavu sargādams. Ik vakarus un ik rītus pa tumsu viņš aizzagās uz naudas slēptuvi..
- Zem grīdas.. ierīkota slēptuve, un tur tagad novietoti divi lieli čemodāni un brezenta jūras maiss pilns ar mantām.
- Esmu te, savā istabā, atlauzis vienu grīdas dēli un visu lasāmvielu glabāju šajā nelielajā slēptuvē..
Avoti: 7-1. sējums