slīkonis
slīkonis -ņa, v.
slīkone -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.Noslīcis cilvēks vai dzīvnieks. Arī cilvēks vai dzīvnieks, kas slīkstot ir zaudējis samaņu.
PiemēriViņš.. atraujas pēkšņi kādus soļus atpakaļ. Tur guļ slīkonis, ko jūra izmetusi malā.
2.v. Koks, kokmateriāls, kas (piemēram, pludināšanas gaitā) grimst vai ir nogrimis ūdenstilpē. Grimonis.
Stabili vārdu savienojumiSlīkoņa baļķis.
Avoti: 7-1. sējums