Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
smaids
smaids -a, v.
Sejas daļu (lūpu, vaigu, acu) raksturīgas kustības, raksturīga izteiksme, ko izraisa tieksme smieties, piemēram, aiz prieka, labsajūtas, laipnības.
PiemēriSirsnīgs smaids.
  • Sirsnīgs smaids.
  • Labvēlīgs smaids.
  • Saulains smaids.
  • Šķelmīgs smaids.
  • Savilkt lūpas smaidā.
  • Puisis sveicināja. Ebars atņēma. Šim jaunajam bija labs smaids - silts un kautrīgs.
  • Pār sirmā vīra seju atkal pārlaidās.. smaids, un abas acis izstaroja laipnību.
  • Bumbuļu Pidriķis saņēma viņu kā parasti ar laipnu, neliekuļotu un ārkārtīgi platu smaidu. ..Tas sākās kaut kur no deguna apakšas un lēni, bet neatvairāmi slīdēja tālāk pār visu seju.
  • Atbildi draudzīgam smaidam tā, it kā mirkli vēlāk neviens tev negribētu vairs uzsmaidīt, paglabā šo smaidu, tas nav ar zeltu atsverams...
  • pārn. Sniegi no ledainām galotnēm nokūst, un mūžības smaidu tur saskatīt var.
  • Ar varu, ar sāpēm Andrejs atrāva skatu no šīs sievietes, izmocīja savā sejā smaidu..
  • ..Kalējs.. pasmaidīja, bet visi redzēja, cik grūti viņam bija izspiest smaidu.
Stabili vārdu savienojumiDāvāt smaidu. Izmocīt smaidu. Izspiest smaidu.
Avoti: 7-2. sējums