smaids
smaids -a, v.
Sejas daļu (lūpu, vaigu, acu) raksturīgas kustības, raksturīga izteiksme, ko izraisa tieksme smieties, piemēram, aiz prieka, labsajūtas, laipnības.
PiemēriSirsnīgs smaids.
- Sirsnīgs smaids.
- Labvēlīgs smaids.
- Saulains smaids.
- Šķelmīgs smaids.
- Savilkt lūpas smaidā.
- Puisis sveicināja. Ebars atņēma. Šim jaunajam bija labs smaids - silts un kautrīgs.
- Pār sirmā vīra seju atkal pārlaidās.. smaids, un abas acis izstaroja laipnību.
- Bumbuļu Pidriķis saņēma viņu kā parasti ar laipnu, neliekuļotu un ārkārtīgi platu smaidu. ..Tas sākās kaut kur no deguna apakšas un lēni, bet neatvairāmi slīdēja tālāk pār visu seju.
- Atbildi draudzīgam smaidam tā, it kā mirkli vēlāk neviens tev negribētu vairs uzsmaidīt, paglabā šo smaidu, tas nav ar zeltu atsverams...
- pārn. Sniegi no ledainām galotnēm nokūst, un mūžības smaidu tur saskatīt var.
- Ar varu, ar sāpēm Andrejs atrāva skatu no šīs sievietes, izmocīja savā sejā smaidu..
- ..Kalējs.. pasmaidīja, bet visi redzēja, cik grūti viņam bija izspiest smaidu.
Stabili vārdu savienojumiDāvāt smaidu. Izmocīt smaidu. Izspiest smaidu.
- Dāvāt smaidu — Uzsmaidīt.
- Izmocīt smaidu — Ar pūlēm pasmaidīt.
- Izspiest smaidu — Piespiest sevi pasmaidīt. Negribīgi, liekuļoti pasmaidīt. Panākt, ka (kāds) pasmaida.
- Seja izplūst smaidā idioma — Saka, ja cilvēks sāk smaidīt.
Avoti: 7-2. sējums