spīgot
spīgot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Atstarojot gaismu, mirgot. Spīguļot.
PiemēriNu laistās zāle, Nu mirgo un spīgo...
1.1.Būt ar samērā ritmiski un ātri mainīgu stiprumu (par gaismu).
PiemēriVitrāžas karājās starp kolonādes akmens lokiem. No saulainā pagalma cauri krāsainajiem stikliem spīgodama krita gaisma.
1.2.Būt, parasti nevienmērīgi, spilgtam, atstarojot gaismu (par krāsu), izcelties apkaimē ar savu krāsu.
PiemēriLapu zaļums spīgo saulē.
1.3.Izplatīt, parasti nevienmērīgu, gaismu (par gaismas avotu).
PiemēriJūrmalas ciemi jau laidās snaudā, tikai šur tur māju logos vēl spīgoja pa retai ugunij.
1.4.Spīdēt, mirdzēt (par acīm, asarām tajās). Būt redzamam (par acu spīdumu).
Piemēri..Pablo pamodies.., Melnās acis atkal spīgo saulē..
1.5.pārn. Izpausties (parasti acīs, skatienā) — parasti par jūtām.
PiemēriAcīs spīgo naids.
Avoti: 7-2. sējums