spīguļot
spīguļot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Atstarojot gaismu, mirgot.
PiemēriSpogulis spīguļo.
1.1.Būt ar samērā ritmiski un ātri mainīgu stiprumu (par gaismu).
PiemēriBij strēlnieks sardzē naktī vējainā - Par dzimto zemi nomodā viņš stāja No Gaujas tālu, tumsā ledainā, Kur spīguļoja zvaigžņu gaisma vāja.
1.2.Būt, parasti nevienmērīgi, spilgtam, atstarojot gaismu (par krāsu), izcelties apkaimē ar savu krāsu.
PiemēriBaltas buras spīguļoja pār melnām laivām.
1.3.Izplatīt, parasti nevienmērīgu, gaismu (par gaismas avotu).
PiemēriSpuldze spīguļo.
1.4.Spīdēt, mirdzēt (par acīm, asarām tajās). Būt redzamam (par acu spīdumu).
PiemēriViņa šaurās acis tagad spīguļo vien, uzskatot uz galda sakrautās pudeļu rindas.
1.5.pārn. Izpausties (parasti acīs, skatienā) — parasti par jūtām.
PiemēriViņa acīs spīguļoja tik nāvīgs naids, ka Kārlim tīri vai sastinga sirds..
Avoti: 7-2. sējums