spocīgs
spocīgs -ais; s. -a, -ā
spocīgi apst.
1.Tāds, ko izraisa negatīvi sagrozīta īstenības uztvere un kas iedveš bailes. Dīvains, savāds. Rēgains. Spokains.
PiemēriSpocīga mēness gaisma.
- Spocīga mēness gaisma.
- Uzreiz [putenī] viss kļuva pelēks un plakans, spocīgs un rēgains kā dziļas jūras dzīlē nogrimušā un jau veļiem pilnā zemūdenē..
- Bāli zilgana gaisma spiedās cauri aizkariem, zīmēdama uz sienas noslēpumaini spocīgus rakstus.
- Spocīgi kluss kļuvis cīņas lauks, kurā kūp miglas dūmakas..
2.niev. Tāds, kas ar ko dīvainu, neparastu izraisa, parasti negatīvu, attieksmi, arī nesapratni.
Piemēri..ģērbušās [meitenes ballē] kā nu kura, dažas izskatījās gaužām spocīgas, tās, kuras sevišķi gribējušas izcelties, laikam jau centušās līdzināties lepnām dāmām un jaunkundzēm.
- ..ģērbušās [meitenes ballē] kā nu kura, dažas izskatījās gaužām spocīgas, tās, kuras sevišķi gribējušas izcelties, laikam jau centušās līdzināties lepnām dāmām un jaunkundzēm.
- ..šī grāmata pārāk smaga manai uztverei, spocīga..
- Katrs pats sevi neredzēja, bet, citos raugoties, bija jāsmejas, tik spocīgi melnajā sejā izskatījās baltie zobi un acu āboli.
Avoti: 7-2. sējums