sprāgonis
sprāgonis -ņa, v.
sprāgone -es, dsk. ģen. -ņu, s.
sprāgoņa ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; sar.
Nobeidzies dzīvnieks.
PiemēriSkudras iz sava pūļa iznes sprāgoņus.
- Skudras iz sava pūļa iznes sprāgoņus.
- Tos nelaikā dzimušos jērus un sprāgoņa teļus jau gan arvien apraka Jagna vai kāds no puišiem.
- Pavadoņi [meža] cirtējus lamāja par sprāgoņiem, kas ne savas kājas nevīžojot pavilkt.
- sal. Ja saslima Artūrs, tēvam bija jārūpējas par zirgu, vajadzēja braukt uz mežu pēc malkas.. Tādās reizēs tēvs no rīta cēlās dusmu pilns. «Guļ kā sprāgoņas!»
Avoti: 7-2. sējums