spudūc
spudūc [spuˈdūc] izsauk.
spudūkš [spuˈdūkš] izsauk.
Lieto, raksturojot strauju, īslaicīgu kustību vai tās radīto troksni.
PiemēriBet ko pele? Hop, ar spriganu lēcienu izmetās no stropa un diedza prom, ko kājas nes. Ceļā gadījās kurmja ala. Spudūc, un drošībā bija!
- Bet ko pele? Hop, ar spriganu lēcienu izmetās no stropa un diedza prom, ko kājas nes. Ceļā gadījās kurmja ala. Spudūc, un drošībā bija!
- Zvirbuļi čiepst, čiepst, lēkā, lēkā, tad, spudūc, metas ar knābjiem cits cita pelēkajā pakrūtē.
- ..Magone spiedza un spārdījās, līdz aptvēra, kā izsprukt. Viņa izmaucās no brunčiem un - spudūkš! - krūmos iekšā.
Avoti: 7-2. sējums