Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
spudūc
spudūc [spuˈdūc] izsauk.
spudūkš [spuˈdūkš] izsauk.
Lieto, raksturojot strauju, īslaicīgu kustību vai tās radīto troksni.
PiemēriBet ko pele? Hop, ar spriganu lēcienu izmetās no stropa un diedza prom, ko kājas nes. Ceļā gadījās kurmja ala. Spudūc, un drošībā bija!
Avoti: 7-2. sējums