spurkšķēt
spurkšķēt spurkšķu, spurkšķi, spurkšķ, pag. spurkšķēju
spurkšēt spurkšu, spurkši, spurkš, pag. spurkšēju; intrans.; retāk
1.parasti 3. pers. Radīt īslaicīgus, paasus, citu citam sekojošus neskaidrus trokšņus (parasti par motoriem, ierīcēm). Atskanēt šādiem trokšņiem.
Piemēri..automobilis, ap stūri griezdamies, sāka spurkšēt.
- ..automobilis, ap stūri griezdamies, sāka spurkšēt.
- ..viņu no stacijas, mums pilnīgi negaidot, ar skaļi spurkšķošu trofeju motociklu atveda Vilis Pērkonītis.
- ..vērpjamās un šķeterējamās mašīnas te [cehā] gluži tādas pašas kā lielajās fabrikās. Visapkārt viss griežas, dārd, džinkst un spurkšķ.
1.1.Radīt raksturīgus spārnu vēzienu trokšņus (parasti par putniem, kukaiņiem). Atskanēt šādiem trokšņiem.
Piemēri..nezin no kurienes iemaldījies nokvēpis zvirbulis spurkšēja pret sīkajām loga rūtīm..
- ..nezin no kurienes iemaldījies nokvēpis zvirbulis spurkšēja pret sīkajām loga rūtīm..
- Tauriņa spārns, maigi spurkšķēdams, kūlās pret gultas galvgali.
- Dzirdu, ka iet un spurkšķ vien gar logu, - paskatos: Strazdiņi.
3.sar. Paklusu, neskaidri runāt, parasti aizturot smieklus.
PiemēriTaču... ja gadās citas vidusskolas draudzenes blakām un spurkšķ plaukstā: «Hī, kāds tev jocīgs kavalieris, laikam no melnajiem?» tad Neldai arī nav ko teikt.
- Taču... ja gadās citas vidusskolas draudzenes blakām un spurkšķ plaukstā: «Hī, kāds tev jocīgs kavalieris, laikam no melnajiem?» tad Neldai arī nav ko teikt.
Avoti: 7-2. sējums