spurkšķēt
spurkšķēt spurkšķu, spurkšķi, spurkšķ, pag. spurkšķēju
spurkšēt spurkšu, spurkši, spurkš, pag. spurkšēju; intrans.; retāk
1.parasti 3. pers. Radīt īslaicīgus, paasus, citu citam sekojošus neskaidrus trokšņus (parasti par motoriem, ierīcēm). Atskanēt šādiem trokšņiem.
Piemēri..automobilis, ap stūri griezdamies, sāka spurkšēt.
1.1.Radīt raksturīgus spārnu vēzienu trokšņus (parasti par putniem, kukaiņiem). Atskanēt šādiem trokšņiem.
Piemēri..nezin no kurienes iemaldījies nokvēpis zvirbulis spurkšēja pret sīkajām loga rūtīm..
3.sar. Paklusu, neskaidri runāt, parasti aizturot smieklus.
PiemēriTaču... ja gadās citas vidusskolas draudzenes blakām un spurkšķ plaukstā: «Hī, kāds tev jocīgs kavalieris, laikam no melnajiem?» tad Neldai arī nav ko teikt.
Avoti: 7-2. sējums