spuroties
spuroties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos
spurāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.; retāk
1.parasti 3. pers. Kļūt, arī būt spurainam (2) — par matiem, bārdu u. tml.
PiemēriJaņukam.. mati aug un aug, cikreiz jau māte nav apgriezusi, bet pēc mēneša atkal ap ausīm sāk spuroties.
1.1.Par ķermeņa daļām.
PiemēriPazodes spurojas arī vairākiem citiem komandas locekļiem, kas svēti apņēmušies ātrāk neķerties pie bārdas naža, kamēr nokāps krastā.
2.parasti 3. pers. Kļūt, arī būt spurainam (3).
PiemēriŠuves gan viņai bija stiprākas un [kleitas] kreisajā pusē labāk apmetinātas nekā Gailīša jaunkundzei, kam tās spurojās..
3.parasti 3. pers. Kļūt, arī būt spurainam (4).
PiemēriLūk, arī septembris! Kaimiņu mājās bērni sāk posties uz skolu, un asteres rudenīgās dobēs spurojas.
4.sar. Kļūt, arī būt spītīgam, arī nepiekāpīgam. Nepakļauties (piemēram, kāda gribai), iebilst (pret ko).
PiemēriViktorija aiz spītības vairākas reizes aizbēga no mājām, dienām īga un spurojās, nereti prasīdama no citiem kaut ko gluži neiespējamu.
Avoti: 7-2. sējums