spuroties
spuroties -ojos, -ojies, -ojas, pag. -ojos
spurāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.; retāk
1.parasti 3. pers. Kļūt, arī būt spurainam (2) – par matiem, bārdu u. tml.
PiemēriJaņukam.. mati aug un aug, cikreiz jau māte nav apgriezusi, bet pēc mēneša atkal ap ausīm sāk spuroties.
- Jaņukam.. mati aug un aug, cikreiz jau māte nav apgriezusi, bet pēc mēneša atkal ap ausīm sāk spuroties.
- Mati nemierīgi spurojas laukā no bizēm, griežas līkumos uz pieres un deniņiem.
- Tumšie rugāji uz zoda un vaigiem dīga sasodīti steidzīgi, tie spurojās cieti un asi kā sari.
1.1.Par ķermeņa daļām.
PiemēriPazodes spurojas arī vairākiem citiem komandas locekļiem, kas svēti apņēmušies ātrāk neķerties pie bārdas naža, kamēr nokāps krastā.
- Pazodes spurojas arī vairākiem citiem komandas locekļiem, kas svēti apņēmušies ātrāk neķerties pie bārdas naža, kamēr nokāps krastā.
2.parasti 3. pers. Kļūt, arī būt spurainam (3).
PiemēriŠuves gan viņai bija stiprākas un [kleitas] kreisajā pusē labāk apmetinātas nekā Gailīša jaunkundzei, kam tās spurojās..
- Šuves gan viņai bija stiprākas un [kleitas] kreisajā pusē labāk apmetinātas nekā Gailīša jaunkundzei, kam tās spurojās..
- ..Oļģerts noraisīja aukiu, kas nenācās viegli, jo tā galos spurojās un bija samudžinājusies ap sarūsējušajām naglām.
3.parasti 3. pers. Kļūt, arī būt spurainam (4).
PiemēriLūk, arī septembris! Kaimiņu mājās bērni sāk posties uz skolu, un asteres rudenīgās dobēs spurojas.
- Lūk, arī septembris! Kaimiņu mājās bērni sāk posties uz skolu, un asteres rudenīgās dobēs spurojas.
- Ilga.. veras pa logu, kur pretim spurojas kails, ērkšķains krūms ar piebriedušiem pumpuriem.
4.sar. Kļūt, arī būt spītīgam, arī nepiekāpīgam. Nepakļauties (piemēram, kāda gribai), iebilst (pret ko).
PiemēriViktorija aiz spītības vairākas reizes aizbēga no mājām, dienām īga un spurojās, nereti prasīdama no citiem kaut ko gluži neiespējamu.
- Viktorija aiz spītības vairākas reizes aizbēga no mājām, dienām īga un spurojās, nereti prasīdama no citiem kaut ko gluži neiespējamu.
- Viņš pieķērās saimniecei pie elkoņa un ar vārdiem: «Ko nu, Grietiņ, spurojies? Kad lūdz, tad jāiet,» sāka to virzīt uz pļavas pusi.
- «Pie velna, es protestēju!» Indriķis, aiz uztraukuma krekšķinādams, mēģināja spuroties pretī.
- «..es tik tāpat vien pa jokam uz zoba pavelku, gribas redzēt, kā vecais spurāsies pretī.»
Avoti: 7-2. sējums