spīdināt
spīdināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, ka (kas) izplata, parasti mainīga virziena, stipruma, gaismu. Būt tādam, kam (no kā) izplatās, parasti mainīga virziena, stipruma, gaisma (par priekšmetu ar gaismas avotu).
PiemēriVilcienam piejūgtā lokomotīve.. spīdināja trīs milzīgas ugunis, bet klukstēja omulīgi, nemaz vēl netaisīdamās braukt.
1.1.intrans.
PiemēriGundega piecēlās un aizsteidzās pēc iekura uz šķūni.. Spīdinādama ar lukturi, viņa lasīja priekšautā sausas skaidiņas..
1.2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) atstaro, parasti mainīga virziena, stipruma, gaismu.
PiemēriViens no pēdējiem, zeltīto rāmju brilles spīdinādams, aizgāja Paulo..
1.3.intrans. Atstarot, arī izplatīt, parasti mainīga virziena, stipruma, gaismu. Būt ar mainīgu virzienu, stiprumu (par gaismu).
Piemēri..Tas jau mēness... Cik liels un apaļš, apaļš kā šķīvis. Redz, ko sadomājis - mirdz un spīdina, kad visi guļ un nevienam nemaz nevajag viņa gaismas.
1.4.Būt tādam, kam (kāda daļa) atšķiras apkārtnē, vidē ar savu spožo, arī gaišo krāsu.
PiemēriUz palodām tomāti spīdina sarkanus sānus..
1.5.Būt par cēloni tam, ka (kas) atstaro, parasti mainīga virziena, stipruma, gaismu (par gaismas avotu).
PiemēriArī uz mana galda.. krīt saule, balto virsmu zeltaini spīdinādama.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kā) virsma labi atstaro gaismu.
PiemēriSpīdināt detaļas.
Avoti: 7-2. sējums