spīdēt
spīdēt spīdu, spīdi, spīd, pag. spīdēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Būt tādam, kurā rodas un no kura izplatās, parasti labi, redzama gaisma. Būt tādam, kurā darbojas gaismas avots vai avoti (piemēram, par iekārtu, celtni).
PiemēriSaule spīd.
1.1.Izplatīties, būt, parasti labi, redzamam (par gaismu).
PiemēriIstabā spīd uguns.
1.2.Atstarot, parasti labi, redzamu gaismu.
PiemēriSpoži spīd mēness.
1.3.Būt spožam, atstarojot gaismu (par acīm, asarām tajās). Būt labi redzamam (par acu atstaroto gaismu).
PiemēriAsaru lāses spīd acīs.
1.4.Atšķirties apkārtnē, vidē ar savu spožo, arī gaišo krāsu. Būt redzamam, saskatāmam (kur).
PiemēriPļavā sen spīdēja dzeltenās purenes un gundegas.
1.5.Būt ļoti tīram (piemēram, par priekšmetiem). Būt ļoti tīram, arī labi koptam (par dzīvniekiem, to ķermeņa daļām).
PiemēriViņa bija laiska un netīra sieva -.. nekad viņas istabā grīda nav spīdējusi, bet aizvien dubļu pievazāta.
1.6.Būt lādam, kura virsma ir gluda, arī piesūcināta ar kādu vielu tā, ka atstaro gaismu (parasti par audumu, apģērba gabalu).
PiemēriZīda audums spīd.
1.7.pārn. Spilgti izpausties (acīs, skatienā, sejā) — par jūtām. Būt tādam, kurā spilgti izpaužas jūtas (par seju, tās daļām).
PiemēriMārtiņam no paša rīta apslēpts smiekls spīdēja acīs, nepārprotami redzams, ka gribējās pastāstīt, tikai ar varu noturējās.
2.Izcelties (citu vidū), pārsteigt ar ko.
PiemēriSpīdēt ar savām zināšanām.
Stabili vārdu savienojumi(Viss) spīd (arī mirdz) un laistās.
Avoti: 7-2. sējums