spļāviens
spļāviens -a, v.
Vienreizēja paveikta darbība → spļaut. Tas (parasti siekalas, krēpas), ko izspļauj vienā reizē.
PiemēriVecs, drukns jūrnieks, uz sava nameļa lievenēm iznācis, stampāja pilnu pīpi un slaidi nospļāvās uz ielas bruģa. Adrianam likās, ka spļāviens domāts viņam..
- Vecs, drukns jūrnieks, uz sava nameļa lievenēm iznācis, stampāja pilnu pīpi un slaidi nospļāvās uz ielas bruģa. Adrianam likās, ka spļāviens domāts viņam..
- «Ka riav, lai nav!» iesaucas Miķelsons, laizdams caur zobiem garu spļāvienu, kas ķer lāvas stabu..
- Tēvs iet kāsēdams, reižu reizēm kraukādams. Viņš spļauj ceļa smiltīs sarkanus spļāvienus.
Stabili vārdu savienojumiSpļāviens sejā.
- Spļāviens sejā idioma — Rupjš aizvainojums.
Avoti: 7-2. sējums