staipīties
staipīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos
1.refl., parasti 3. pers. Refl. → staipīt1. Tikt staipītam.
PiemēriAdījums staipās.
1.1.Būt staipīgam (1).
PiemēriMedus staipās ap karoti.
2.parasti 3. pers. Būt tādam, kas, atrodoties kur, ir vērsts dažādos virzienos (par vairākiem, daudziem, parasti gariem, samērā tieviem priekšmetiem, veidojumiem).
Piemēri..aizkrāsnē lielā, dziļā gultā, pār kuras malām staipījās zirnāji, gulēja vecais saimnieka tēvs..
2.1.Augt, būt izaugušam dažādos virzienos (par vairākiem, daudziem augiem, to daļām).
PiemēriKārklu saknes, tās staipījās visgarām un griežot izplosīja un izbojāja norakto [grāvja] malu.
2.2.pārn. Izplatīties (kur), veidojot samērā garu, šauru kopumu (par dūmiem, miglu u. tml.).
Piemēri..piepeši ieraudzījām.. baltas teltis, un zili dūmi ap tām staipījās.
3.Vairākkārt kustināt, iztaisnot savu ķermeni, piemēram, lai vingrinātu to.
PiemēriOtrā rītā viņš ilgi palika gultā... Tīksmīgi viņš staipījās pa gultu..
3.1.Tikt vairākkārt iztaisnotam (par ķermeņa daļu).
PiemēriVimba sparīgi grūda vārtiņus ciet, bet nevarēja aizslēgt: bars tur no ārpuses sagulis spraugā, kārstījās galvas un staipījās rokas..
3.2.Locīties, lokoties virzīties (parasti par tārpiem, kāpuriem).
PiemēriStarp akmeni un ūdenī iegrimušu koku staipījās paprāvs iezilgans tārps. Tas kārdinoši izlocījās, apstājās un atkal pastiepās garumā.
4.sar. Vairākkārt nesot, ceļot u. tml., ļoti pūlēties.
PiemēriMalku nest viņš vairs negāja, un, kad Grosts apjautājās, kāpēc nav bijis darbā, Janka atbildēja, ka viņš saraustījies, sāpot vēders un nekad vairs tur staipīties neiešot.
Avoti: 7-2. sējums