strinkšķēt
strinkšķēt parasti 3. pers., strinkšķ, pag. strinkšķēja
strinkšēt parasti 3. pers., strinkš, pag. strinkšēja; intrans.; retāk
1.Radīt samērā augstu, parasti spalgu, skaņu (piemēram, par, parasti saspriegtiem, metāla priekšmetiem, plīstošiem stikliem). Atskanēt šādai skaņai.
PiemēriĢitāras stīga strinkšķ.
- Ģitāras stīga strinkšķ.
- Velosipēda zvans strinkšķ.
- Rudzi bija gatavi un nobrieduši... izkapts strinkšķēja pret cietajiem salmiem kā stīga.
- Gultas, matracis ir vecs, atsperu gali.. strinkšķ.
- Strinkšķēja plīstošās logu rūtis..
- Ledus lūza strinkšēdams..
1.1.Radīt skaņas (par strinkšķināmiem stigu instrumentiem).
PiemēriStrinkšķ kobza vai bandūra, skan Ukrainas balss, dzirdama dziesma.
- Strinkšķ kobza vai bandūra, skan Ukrainas balss, dzirdama dziesma.
- Iekšā [ēkā] strinkšķ ģitāra un piesmakuši balss dzied..
- ..apņēma pazīstamās liegās skaņas. Šoreiz tās atgādināja klusu, nomierinošu un iemidzinošu Eola arfas strinkšķēšanu.
Avoti: 7-2. sējums