strinkšķēt
strinkšķēt parasti 3. pers., strinkšķ, pag. strinkšķēja
strinkšēt parasti 3. pers., strinkš, pag. strinkšēja; intrans.; retāk
1.Radīt samērā augstu, parasti spalgu, skaņu (piemēram, par, parasti saspriegtiem, metāla priekšmetiem, plīstošiem stikliem). Atskanēt šādai skaņai.
PiemēriĢitāras stīga strinkšķ.
1.1.Radīt skaņas (par strinkšķināmiem stigu instrumentiem).
PiemēriStrinkšķ kobza vai bandūra, skan Ukrainas balss, dzirdama dziesma.
Avoti: 7-2. sējums