Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
stulms
stulms -a, v.
1.Zābaka sastāvdaļa, kas aptver kāju līdz celim vai pāri tam.
PiemēriStulmu odere.
  • Stulmu odere.
  • Stulmu ieklājs.
  • Atlocīti stulmi.
  • Sabāzt bikšu galus stulmos.
  • Jurim jau bij kājā gariem stulmiem zābaki un ap kaklu balts lakatiņš..
  • ..viņš pārlaida roku jauno zābaku stulmam, kas sniedzās pāri ceļgalam.
  • Viņi.. devās uz laivu pusi, pa ceļam uzrotot lielo gumijas zābaku garos stulmus.
  • Kājās viņai bija tupeles, kas nogrieztas no apnēsātiem stulmu zābakiem.
Stabili vārdu savienojumiStulmu zābaki.
1.1.reti Kāts (zeķei).
PiemēriJaunā parauga zēnu zeķītei ievērojami pagarināta stulma daļa.
  • Jaunā parauga zēnu zeķītei ievērojami pagarināta stulma daļa.
1.2.reti Stara.
Piemēri..bij redzama.. Ješkas kāja ar sabristu kamašu un augšup sakāpušu bikšu stulmu.
  • ..bij redzama.. Ješkas kāja ar sabristu kamašu un augšup sakāpušu bikšu stulmu.
1.3.reti Stilbs (rokai vai kājai).
PiemēriBrīžam viņa rokas stulmi savilkās krampjaināk ap kājām..
  • Brīžam viņa rokas stulmi savilkās krampjaināk ap kājām..
  • Parasti putnu gredzenošanai lieto vieglus metāla gredzenus, tos apliekot putnam ap kāju, respektīvi - ap stulmu vai apakšstilbu.
Avoti: 7-2. sējums