sturme
sturme -es, dsk. ģen. -mju, s.; novec.
1.Spēcīga, postoša parādība dabā (parasti vētra, lietus).
Piemēri«Uznāks vētra, un ko tad?» - «Labrenča un Bērtuļa sturmes jau garām,» es viņu mierināju. - «Bet Miķeļa sturme? Par viņu tu esi aizmirsis!» sieva iesaucās. «Tā plosās, kamēr iestājas sals.»
2.Uzbrukums (bruņotā cīņā).
Avoti: 7-2. sējums