svētīt
svētīt -īju, -ī, -ī, arī -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.rel., mit. Dot, piešķirt (kādam, kam) svētību (1).
PiemēriSvētīt bērnu.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) kļūst ļoti noderīgs, arī labvēlīgs.
PiemēriEs eju un iepazīstu arī citus mirkļus - Svētītos veiksmes mirkļus Garajās darba stundās..
2.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) rodas lielā daudzumā, arī bagātīgi.
PiemēriBet citus [ābolus] nobērām uz plauktiem klētī Un bijām priecīgi, ka rudens svētī Ar tādu lielu bagātību raus, Kur visai ziemai spirdzinājums būs.
3.sar. Bārt. Arī pērt.
Piemēri..Zepe sāk visus svētīt tā, ka tu, cilvēks, uzreiz neatjēdz, ko sacīt pretī.
Avoti: 7-2. sējums