svētlaimība
svētlaimība -as, s.; parasti vsk.
Laimes izjūta, ko izraisa kas svēts. Arī laimes augstākā pakāpe. Svētlaime.
PiemēriVisapkārt bija miers un viņa krūtīs svētlaimība.
- Visapkārt bija miers un viņa krūtīs svētlaimība.
- Viņas seja staroja priekā, acīs liesmoja svētlaimība..
- Un viņa laimīgais smaids un svētlaimības pilnā seja liecināja, ka viņš nevārsta tukšus vārdus un neliekuļo. Vienmēr lūkojās uz manām rokām un beidzot lūdza atļauju tās brītiņu paturēt savējās.
Avoti: 7-2. sējums