trūcība
trūcība -as, s.; parasti vsk.
1.Stāvoklis, kad nepieciešamās materiālās vērtības, eksistences līdzekli ir niecīgā, nepietiekamā daudzumā. Arī nabadzība1.
PiemēriDzīvot lielā trūcībā.
2.Niecīgas materiālas vērtības (kāda īpašumā). Niecīgs īpašums (parasti priekšmeti, nauda). Arī nabadzība2.
Piemēri..taku iestaigājuši lietuviešu zemnieki, ejot uz pilsētiņu iepirkties vai arī nesot kādu nieku uz tirgu, ko pārdot no savas trūcības.
3.Vispārināta īpašība → trūcīgs2, šīs īpašības konkrēta izpausme. Trūcīgums (2). Arī nabadzība3.
PiemēriJansons nekautrēdamies aplūkoja manu mājokli, kas savā trūcībā tagad atgādināja paplukušu kopmītnes istabu..
Avoti: 7-2. sējums