trieciens
trieciens -a, v.
1.fiz. Kustībā esošu ķermeņu sadursme, kas izraisa strauju kustības ātruma un virziena maiņu, kā arī (parasti) ķermeņu deformāciju, svārstības, sasilšanu, materiāla mehānisko īpašību pārmaiņas.
PiemēriMehānisks trieciens.
2.Vienreizēja paveikta darbība, arī rezultāts → triekt1.
Piemēri..Kaukšķītis pagrāba no galda «Skolas maizi» un iekrāva Dzenim pa aci... Ak tu tētiņ! Acs tūliņ uzpampa, jo trieciens bija tāds, ka aculiecinieki teicās redzējuši apšķīstam dzirksteles.
2.1.pārn. Ļoti nevēlama (kā, piemēram, apstākļu, notikuma) iedarbība, ietekme.
Piemēri..Zemītis bija dabūjis triecienu..: staigāja bez vietas, atlaista no dienesta.
3.Spēcīga, pēkšņa, parasti kaitīga (fizikālas parādības) iedarbība.
Piemēri..pieskaroties elektriskajam sūknim.., bojā gāja pilsonis M. Strāvas triecienu saņēma arī notikuma vietā piesteigusies cietušā sieva.
4.mil. Karaspēka strauja un nepārtraukta virzīšanās, intensīva apšaude, kuras mērķis ir samērā īsā laikposmā iznīcināt pretinieka dzīvo spēku un tehniku.
PiemēriStratēģisks trieciens.
Stabili vārdu savienojumiDot triecienu (arī prettriecienu). Trieciena temps.
Avoti: 7-2. sējums