triumfators
triumfators [tri-umfators] -a, v.
triumfatore -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.v.; vēst. Senajā Romā — karavadonis, kas bija uzvarējis karā un triumfa gājienā ieradās galvaspilsētā.
PiemēriKāda bija dzīvā senā Roma, tās slavenie karavadoņi, cēzari, imperatori, triumfatori?
2.Cilvēks, kas ir guvis triumfu (2) kādā darbībā.
PiemēriDebitanti kļuva par olimpiādes triumfatoriem..
Avoti: 7-2. sējums