triumfs
triumfs [tri-umfs] -a, v.
1.vēst. Senajā Romā — karā uzvarējuša karavadoņa un viņa armijas svinīga ierašanās galvaspilsētā pa īpašiem vārtiem un brauciens, arī gājiens no Marsa laukuma līdz Kapitolijam.
PiemēriTriumfa gājiens.
2.Izcils panākums, izcila uzvara. Pozitīva sabiedrības attieksme, arī gods, ko rada šāds panākums, uzvara.
PiemēriVisu mūžu esmu svārstījusies starp galējībām, taustījusies no tukšuma uz piepildījumu, no gandarījuma uz vilšanos, no izmisuma uz triumfu un no apskurbuma uz paģirām.
Stabili vārdu savienojumiTriumfa arka.
Avoti: 7-2. sējums