triumfators
triumfators [tri-umfators] -a, v.
triumfatore -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.v.; vēst. Senajā Romā – karavadonis, kas bija uzvarējis karā un triumfa gājienā ieradās galvaspilsētā.
PiemēriKāda bija dzīvā senā Roma, tās slavenie karavadoņi, cēzari, imperatori, triumfatori?
- Kāda bija dzīvā senā Roma, tās slavenie karavadoņi, cēzari, imperatori, triumfatori?
- sal. Lielmanis [kolhoza priekšsēdētājs] kā triumfators aplaida pa pagalmu lielu riņķi un izbrauca alejā.
2.Cilvēks, kas ir guvis triumfu (2) kādā darbībā.
PiemēriDebitanti kļuva par olimpiādes triumfatoriem..
- Debitanti kļuva par olimpiādes triumfatoriem..
Avoti: 7-2. sējums