tupēt
tupēt tupu, tupi, tup, pag. tupēju; intrans.
1.Atrasties stāvoklī, kam raksturīgs ķermeņa augšdaļas balsts uz gūžas un ceļgala locītavās saliektām kājām, arī balsts uz ceļgaliem.
Piemēri..gāju Ieviņai palīgā izslaukt govis: tupot pie govs tesmeņa, man tirpa ir ceļi, ir gurni..
1.1.Atrasties balstā (uz kā) ar saliektām, ķermenim pievilktām kājām (par putniem).
PiemēriVistas tup uz laktas.
1.2.Atrasties balstā uz saliektām pakaļkājām un iztaisnotām priekškājām (par četrkājainiem dzīvniekiem). Arī sēdēt1.
PiemēriVecie vilki palika tupam jaunaudzes malā..
1.3.Sēdēt (parasti uz kā zema).
Piemēri..izdzirdēju, ka blakus kūtī kāds slauca govis. Pavēris kūtsdurvis, vējluktura gaismā ieraudzīju sievieti, kas tupēja uz ķeblīša.
1.4.pārn. Atrasties, būt novietotam (uz kā, kur), parasti nekustīgi (par priekšmetiem).
PiemēriUz loga malas tupēja neliela, dzeltenīga vāzīte ar pelēksārtu rozi..
2.sar. Ilgstoši uzturēties (kur), parasti negribēti.
Piemēri«Citiem ļaudīm svētdiena kā svētdiena, tikai mēs te [mājās] vienmēr tupam kā divi vergi.»
2.1.Atrasties apcietinājumā, cietumā.
Piemēri«Nagainis vēl dzīvos dažu labu dienu, kad viens otrs kasītes direktoriņš jau tupēs aiz restēm.»
Stabili vārdu savienojumiTupēt (arī sēdēt, dzīvot, būt) (kādam) uz kakla. Tupēt (arī sēdēt) aizkrāsnē.
Avoti: 8. sējums