tveicīgs
tveicīgs -ais; s. -a, -ā
tveicīgi apst.
1.Tāds, ko saule ir ļoti sakarsējusi (par gaisu). Tāds, ko saule ir ļoti sakarsējusi un kas ir samērā mitrs. Ļoti karsts un mitrs.
PiemēriNo ielas augšup strāvoja tveicīgs gaiss, kas oda pēc sasiluša asfalta..
1.1.Tāds, kas izplata ļoti stipru siltumu (par sauli).
PiemēriZaļganā dienvidu jūra mierīgi laistījās tveicīgās saules staros, skaidrās debesis vizuļoja kā zīds..
1.2.Tāds, kam ir raksturīga tveice un (parasti) paaugstināta mitruma pakāpe (par laikposmu, laikapstākļiem).
PiemēriIndulis: Šī bija nejēdzīgi tveicīga diena un garš, nogurdinošs gājiens nemantīgam cilvēkam.
1.3.Ļoti stiprs un (parasti) saistīts ar samērā lielu gaisa mitrumu (par siltumu).
PiemēriTveicīgs karstums ar spēcīgu vircotu bērzu meiju smaršu sitās pretī.
1.4.Parasti ar «būt», «kļūt», «tikt», «tapt» formām apzīmē tādu stāvokli, kas saistīts ar ļoti augstu gaisa temperatūru.
Piemēri..kļuva neciešami tveicīgs. Ne mazākā vēja pūsma nesatrauca, sastāvējušos, skurbu smaržu piesātināto izcirtuma gaisu.
Avoti: 8. sējums