urkšķēt
urkšķēt urkšķu, urkšķi, urkšķ, pag. urkšķēju
urkšēt urkšu, urkši, urkš, pag. urkšēju; intrans.; retāk
1.parasti 3. pers. Radīt paasas, samērā zemas, ritmiskas balss skaņas (par dzīvniekiem, parasti cūkām). Arī rukšķēt.
PiemēriGandrīz katrā vezumā blēja pa jēru pārim vai urkšķēja sivēns..
2.sar. Neapmierināti, īgni, paskaļi murmināt.
PiemēriReizumis vecais kalps no visas sirds īgst un pukojas uz saimniekiem. Urkšķ un burkšķ te par šo, te par to, kas viņam rādās nepareizi un netaisni darāms vai nodarīts.
3.parasti 3. pers. Rūkt (par ierīcēm, iekārtām u. tml.).
Piemēri..izkūlies pa slapjajām ceļa dangām, Dindāns, motociklam klusi urkšķot, iebrauca pagalmā.
4.parasti 3. pers. Būt tādam, kurā rodas padobjš troksnis (parasti par kuņģi, zarnām). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriDažreiz vēders urkšķ slimniekiem ar.. barības vada traucējumiem.
Avoti: 8. sējums