uzbudināmība
uzbudināmība -as, s.; parasti vsk.
1.Psihes, rakstura, personības īpašību kopums, kam raksturīga strauja uzbudinājuma (1) izraisīšanās.
PiemēriErnestīne sākumā nespēja uzņemt nopietni Alises pēkšņo lēmumu [precēties]. Viņa to iztulkoja ar Alises slimību, vieglo uzbudināmību. Tādēļ izturējās mierīgi..
2.fiziol. Dzīvās matērijas īpašība, kas izpaužas spējā reaģēt uz ārējās vides kairinājumiem, pāriet no fizioloģiska miera stāvokļa uzbudinājuma stāvoklī.
Avoti: 8. sējums