uzbudināt
uzbudināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) izraisās uzbudinājums1.
PiemēriUzbudināt bērnu.
- Uzbudināt bērnu.
- «Es manu, ka saruna ar jums mani sāki uzbudināt..»
- Pie Rozentāla gleznas piestāja kāds tips civilā un nocēla gleznu no sienas, it kā vēlēdamies to aiznest. Tā bija paša Rozentāla dāvināta glezna, un Lejiņa vecmāmiņa uzbudināta saslējās, grasīdamās aizkavēt zādzību..
- pārn. Tieši pārrunās atklājās, ka referāti nebija norādījuši kādu noteiktu virzienu, drīzāk uzbudinājuši prātus, jo nākotnes pētniecības ierosinājumiem nebija robežu.
1.1.intrans.
Piemēri..kafija izplata tīkami uzbudinošu aromātu.
- ..kafija izplata tīkami uzbudinošu aromātu.
1.2.parasti divd. formā: uzbudināts Izpausties uzbudinājumam (1) (piemēram, par runu, mīmiku).
PiemēriDomīgi viņa raugās savām skaidrajām acīm puisēnā un klausās paļāvīgi viņa ātrajos uzbudinātajos vārdos.
- Domīgi viņa raugās savām skaidrajām acīm puisēnā un klausās paļāvīgi viņa ātrajos uzbudinātajos vārdos.
- Sejas še [tirgū] bija savos ikdienišķos izskatos, un tās izskatījās uzbudinātas un sakarsušas, un acis meklēja it kā visu uz reizi aptvert un paglabāt atmiņā.
2.fiziol. Izraisīt (parasti organisma daļā) uzbudinājumu (2).
Avoti: 8. sējums