uzdabūt
uzdabūt -dabūju, -dabū, -dabū, pag. -dabūju; trans.
1.Ceļot, stumjot, veļot u. tml., parasti ar pūlēm, grūtībām, uzvirzīt virsū (uz kā, kam, arī kur). Ceļot, stumjot, veļot u. tml., parasti ar pūlēm, grūtībām, uzvirzīt augšā (kur, līdz kurienei u. tml.).
Piemēri..ar dažādiem bomjiem un svirām baļķis beidzot bija uzdabūts uz ragavām..
1.1.Panākt, parasti ar pūlēm, grūtībām, ka (kāds) uzvirzās augšā (kur, līdz kurienei u. tml.). Panākt, parasti ar pūlēm, grūtībām, ka (kāds) uzvirzās uz kādas vietas.
PiemēriUzdabūt ēzeli kalnā.
2.Uzvilkt, uzmaukt, parasti ar pūlēm, grūtībām (apavus, apģērbu).
PiemēriUzdabūt cimdus rokā.
3.parasti savienojumā ar «kājās», «augšā» Panākt, parasti ar pūlēm, grūtībām, ka (cilvēks vai dzīvnieks) pieceļas (kājās).
Piemēri..viņš satvēra Brūnaļas valgu un centās izmocīto lopiņu uzdabūt kājās.
3.1.Panākt, parasti ar pūlēm, grūtībām, ka (kāds) uzmostas.
PiemēriKad Krišups beidzot sāka raustīt Vilni, tas bij cieši iemidzis. Tikai ar pūlēm viņš to uzdabūja kājās.
Avoti: 8. sējums