uzmanīt
uzmanīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Skatīties, vērot, lai nepieļautu, ka (kāds) ko dara, izturas neatbilstoši noteiktām prasībām, normām, arī lai sargātu (to) no kā nevēlama. Uzraudzīt.
PiemēriKalpus uzmanīdams un mūžīgi norūpējies par mantas vairošanu, Andrejs bija kļuvis īgns un rupjš.
1.1.Skatīties, vērot, lai nepieļautu, ka (dzīvnieks) nepakļaujas, izturas neatbilstoši noteiktām prasībām, arī lai sargātu (to) no kā nevēlama.
Piemēri..govis steidzīgi plūca rasoto zāli, bija tik mierīgas un labas, ka tikpat kā nevajadzēja tās uzmanīt.
1.2.Skatoties, vērojot ko sargāt (lai to nenozagtu, neizlaupītu, nesabojātu u. tml.).
PiemēriDārznieka dēlēns Ķirsis patlaban sēdēja vārtu staba galā un uzmanīja tēva dārzu..
1.3.Skatīties, vērot, lai nepieļautu, ka (darbība, process, arī stāvoklis) būtu neatbilstošs noteiktām prasībām, noteikumiem u. tml.
PiemēriMāls pats ļoti norūpējies stāvēja ierastajā vietā aiz sējmašīnas un uzmanīja tās darbību.
2.Uzmanīgi vērot (kādu, tā rīcību), lai ko uzzinātu, izvairītos no kā u. tml.
PiemēriOskara savādās rīcības uztraukta, Marta bija viņu uzmanījusi visu dienu. Tiklīdz viņš iznāca no istabas, Marta atvēra virtuves durvis.
2.1.Uzmanīgi vērot (piemēram, kādu vietu), sekot (piemēram, kādam informācijas līdzeklim), lai ieraudzītu ko gaidītu, iegūtu kādu informāciju u. tml.
PiemēriMeitenes atnāca nevis no maiznīcas - šo ielas daļu abi gaidītāji uzmanīja - bet pavisam no otras puses..
Avoti: 8. sējums