uzmanīties
uzmanīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Būt uzmanīgam, piesardzīgam, lai izvairītos (no kā nevēlama).
PiemēriUzmanīties ejot pāri ielai.
- Uzmanīties ejot pāri ielai.
- Uzmanīties mežā no čūskām.
- Uzmanīties no zagļiem.
- Uz nelīdzenās, mīkstās noras vajadzēja prast dejot... īpaši dāmām uz augstajiem, smailajiem papēžiem derēja uzmanīties.
- «Uzmanies gan,» māte brīdina, «ka nesasaldējies un nekļūsti slima.»
- No glaimotājiem vienmēr jāuzmanās - Tie vilki ir, kas blenž, kur aitas ganās.
2.Paslepšus, lavoties uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.). Paslepšus, lavoties uzvirzīties uz kādas vietas; uzlavīties.
PiemēriBēgot uzmanīties uz jumta.
- Bēgot uzmanīties uz jumta.
- Puika uzmanījās gan kaudzes galā.
Avoti: 8. sējums