uzmocīt
uzmocīt -moku, -moki, -moka, arī -mocu, -moci, -moca, pag. -mocīju; trans.; sar.
1.Ar lielām grūtībām uzdabūt, uzvirzīt virsū (uz kā, kam, arī kur). Ar lielām grūtībām uzdabūt, uzvirzīt augšā (kur, līdz kurienei u. tml.).
PiemēriUzmocījis somu plecos, redzēju, kā vilciens ielocījās mežā..
2.Ar lielu piepūli, grūtībām (ko) paveikt.
PiemēriGarām slīdēja gluži teiksmainas ainas, taču slavas dziesmas vietā man izdevās uzmocīt uz papīra nedaudz pasausu rindu.
Avoti: 8. sējums