uzmocīt
uzmocīt -moku, -moki, -moka, arī -mocu, -moci, -moca, pag. -mocīju; trans.; sar.
1.Ar lielām grūtībām uzdabūt, uzvirzīt virsū (uz kā, kam, arī kur). Ar lielām grūtībām uzdabūt, uzvirzīt augšā (kur, līdz kurienei u. tml.).
PiemēriUzmocījis somu plecos, redzēju, kā vilciens ielocījās mežā..
- Uzmocījis somu plecos, redzēju, kā vilciens ielocījās mežā..
- Ar lielām pūlēm uzmocīt maisu augšā.
- Tralis turējās vienā trosē, linumu ar dievu uz pusēm tomēr uzmocījām uz klāja, taču tas bija samudžināts un vietām saplēsts.
2.Ar lielu piepūli, grūtībām (ko) paveikt.
PiemēriGarām slīdēja gluži teiksmainas ainas, taču slavas dziesmas vietā man izdevās uzmocīt uz papīra nedaudz pasausu rindu.
- Garām slīdēja gluži teiksmainas ainas, taču slavas dziesmas vietā man izdevās uzmocīt uz papīra nedaudz pasausu rindu.
- «Vai atļausiet ieiet astotajā istabā?» Viņš uzmocīja sejai tādu smaidu kā eņģelīšiem uz veco laiku Ziemsvētku bildītēm.
Avoti: 8. sējums