uzmācīgs
uzmācīgs -ais; s. -a, -ā
uzmācīgi apst.
1.Tāds, kas neatlaidīgi, netaktiski vēršas pie kāda prasot, lūdzot, piedāvājot u. tml.
PiemēriViņš taču tāds patīkams zēns. Un, redzams, nāvīgi iemīlējies. ..Kad tikai nebijis tik uzmācīgs un neuzplijies nelaikā un nevietā.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriKurtam nepatika šāda sievas gādība. Tā viņam likās pārāk sīkumaina un pat uzmācīga. Viņš jau nebija mazais bērns..
1.2.Tāds, kas ilgstoši uzturas cilvēku vai dzīvnieku tuvumā, izraisot nepatiku, arī tāds, kas izturas agresīvi pret cilvēkiem vai dzīvniekiem (par dzīvniekiem). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriUzmācīgs kaķis.
1.3.pārn. Tāds, kas, vairākkārt izraisoties, ilgstoši pastāvot, parasti nevēlami, ietekmē (par psihisku vai fizioloģisku stāvokli, domām u. tml.).
PiemēriUzmācīga sajūta.
2.Tāds, kura vairākkārtējā, ilgstošā iedarbība izraisa nepatiku (piemēram, par smaržām, skaņām).
Piemēri..Agnesei sāpēja galva. Arī gaiss pieelpots un uzmācīgu smaržu piesātināts.
Avoti: 8. sējums