uzpliķēt
uzpliķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
Īsu brīdi, arī reizēm pliķēt (kādam, kam, pa ko).
Piemēri«Nu, nu,» ejot garām, [slaucēja] uzpliķē Tuknai, kas snaiksta pretī savu platragu pieri.
- «Nu, nu,» ejot garām, [slaucēja] uzpliķē Tuknai, kas snaiksta pretī savu platragu pieri.
- «Nu!» Viktors, noslēpumaini smaidīdams, uzpliķēja pa Maskas [ķēves] kaklu.
Avoti: 8. sējums