uzrēkt
uzrēkt -rēcu, -rēc, -rēc, pag. -rēcu; intrans.
1.Vēršoties (pret cilvēku vai dzīvnieku), īsu brīdi rēkt (piemēram, par lauvu). Neilgu laiku, arī reizēm rēkt (piemēram, par lauvu).
PiemēriTīģeris krātiņā pa reizei uzrēc.
1.1.pārn.; sar. Skaļi, skarbi uzkliegt (parasti dusmās).
PiemēriUzrēkt kam briesmīgā balsī.
Avoti: 8. sējums