uzrīdīt
uzrīdīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Rīdot panākt, ka (suns) uzbrūk (cilvēkam vai dzīvniekam).
PiemēriUzrīdīt lapsai suņus.
- Uzrīdīt lapsai suņus.
- Jorģis meitenes māju tuvumā nedrīkstēja rādīties, ja nevēlējās, lai viņam uzrīda suņus.
- ..man sāka mākties virsū nelabas aizdomas: vai tikai viņa man savu suni nebija uzrīdījusi tīšām?
- Ne vienmēr suns ir nikns un ļauns, Ne vienmēr viņš tev virsū krīt. Bet - tādi ir (vai tas kas jauns?), Kam patīk suni uzrīdīt.
2.Panākt, arī būt par cēloni, ka (kāds) nonāk naidīgās attiecībās (ar kādu).
PiemēriValdemārs bija reālists. Cīņā pret pārvācošanu viņš izmantoja Baltijas pārkrievošanas ideju, cerēdams, ka, uzrīdot cara valsts ierēdniecību vācu muižniekiem, tiks panākts Baltijas zemnieku stāvokļa uzlabojums..
- Valdemārs bija reālists. Cīņā pret pārvācošanu viņš izmantoja Baltijas pārkrievošanas ideju, cerēdams, ka, uzrīdot cara valsts ierēdniecību vācu muižniekiem, tiks panākts Baltijas zemnieku stāvokļa uzlabojums..
- «Tikai vienu gan es tev [vecmāmiņai] saku: to bērnu tu pret mani nekūdi. Es to jūtu visu laiku. Bet tas tev neizdosies. Uzrīdīt jau nav grūti, bet vai tev viņa galā paldies teiks...»
Avoti: 8. sējums