uzrunāt
uzrunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Sakot ko, vērsties (pie kāda). Vērsties (pie kāda), izsakot noteiktu vārdu, vārdu savienojumu (šās) personas apzīmēšanai.
PiemēriLaipni uzrunāt kaimiņu.
1.1.pārn. Noteiktā veidā, piemēram, ar savu daiļradi, iedarboties (uz kādu), ietekmēt (kādu).
Piemēri1920. gadā tika nodibināts Dailes teātris... teātra pamatlicējs Eduards Smiļģis loloja cerību uzrunāt skatītāju ar saturā dziļu un izteiksmē novatorisku mākslu.
1.2.pārn. Būt tādam, kas iedarbojas (uz kūdu), ietekmē (kādu) — piemēram, par mākslas darba, daiļdarba saturu, tēlu u. tml.
PiemēriV. Šekspīrs ir ļoti cilvēcisks, cilvēciskums uzrunā skatītāju vai lasītāju pēc daudziem gadu simtiem.
2.novec. Aicināt kļūt par sievu (retāk par vīru).
Piemēri«Laikam tevi saimnieks uzrunājis,» viņš drusku nospiestā balsī piebilda. - «Uzrunājis jau ir,» Liene atteica. «Bet pie tā pakainā [bakurētainā] ķēma... hm... to nē, to vien nē.»
Avoti: 8. sējums