uzsprēgāt
uzsprēgāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; intrans.
1.Iesākt sprēgāt. Īsu brīdi, parasti spēcīgi, sprēgāt (piemēram, par malku, ugunskuru, uguni).
PiemēriKrāsnī uzsprēgā sveķainā malka.
- Krāsnī uzsprēgā sveķainā malka.
- Uguns atkal uzsprēgāja.
1.1.pārn. Pēkšņi izjust un īsu brīdi spēcīgi izpaust, parasti negatīvas, jūtas, neapmierinātību u. tml.
Piemēri«Nevajag tā. Nekas nav noticis.» - «Jūs tā domājat,» Eleonora uzsprēgā. «Jūs nezināt! Par Induli te ņirgājas..»
- «Nevajag tā. Nekas nav noticis.» - «Jūs tā domājat,» Eleonora uzsprēgā. «Jūs nezināt! Par Induli te ņirgājas..»
1.2.pārn. Spēji izraisīties (par, parasti negatīvām, jūtām, neapmierinātību u. tml.). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, izpausties.
2.parasti 3. pers. Uzsprakstēt1.
PiemēriPēkšņi no lokomotīves izšāvās dzirksteļu šalts. Sarkani zvērodamas, tās aizlidoja tumsā, bet viņu vietā uzsprēgāja jaunas un atkal jaunas.
- Pēkšņi no lokomotīves izšāvās dzirksteļu šalts. Sarkani zvērodamas, tās aizlidoja tumsā, bet viņu vietā uzsprēgāja jaunas un atkal jaunas.
- Stūrī nostājies, nesējs uz rokas nosit savu cieto, zilo, nolijušo vaska drēbes cepuri, tā ka pilieni uzsprēgā gaisā...
- Tauki cepot var uzsprēgāt uz rokas.
Avoti: 8. sējums