uzticēties
uzticēties -ticos, -ticies, -ticas, pag. -ticējos; refl.
1.Ticot (kādam), paļaujoties (uz kādu), izpaust (tam), piemēram, noslēpumu.
PiemēriTad mēs pārrunājām, cik jauka ir nesavtīga draudzība, cik labi, ja ir kāds, kam uzticēties bez aizdomām un bažām..
- Tad mēs pārrunājām, cik jauka ir nesavtīga draudzība, cik labi, ja ir kāds, kam uzticēties bez aizdomām un bažām..
- «..ir brīži, kad nepieciešams izkratīt sirdi. Man nav neviena, kam uzticēties, saproti - neviena!»
- Grāmatvedis: Jūs nekad nevarat zināt, ar ko runāt. Neviens pat savam labākajam draugam nevar uzticēties. Spiegi ir visur.
2.Paļaujoties uz (kāda) spējām, godīgumu u. tml., uzdot, ļaut (tam) veikt, izmantot ko u. tml.
Piemēri«Nebēdā, Nate! Tu jau zini, ka es protu ar zirgiem apieties!» - «Jā, Jēci, tajā ziņā tev var uzticēties.»
- «Nebēdā, Nate! Tu jau zini, ka es protu ar zirgiem apieties!» - «Jā, Jēci, tajā ziņā tev var uzticēties.»
- «Šodien mums [kuģa komandai] uzticas visa flote - tieši mums uzticēja izmēģināt trali.»
- pārn. Pumpurs uzticas pavasarī Ilgotai saulei.
2.1.Būt pārliecinātam par (kāda) labvēlīgu, godīgu attieksmi, rīcību pret sevi.
PiemēriSlimnieks uzticas ārstam.
- Slimnieks uzticas ārstam.
2.2.pārn. Paļauties uz (kāda) labvēlīgu izturēšanos pret sevi, nebaidīties (no tā) – par dzīvniekiem.
PiemēriViesturs bija kā ķerts uz kustoņiem, un kustoņi savukārt viņam ar patiku uzticējās.
- Viesturs bija kā ķerts uz kustoņiem, un kustoņi savukārt viņam ar patiku uzticējās.
- Kad ejam projām, Mīce [briežu mātīte parkā] nāk pavadīt. Pieradusi. Uzticas. Nenojauš, ko viņai cilvēks var nodarīt.
2.3.pārn. Būt pārliecinātam par (kā) nevainojamu funkcionēšanu, vēlamām īpašībām u. tml.
PiemēriMūsdienu automātiskajiem telefoniem nevar uzticēties, viņš nodomāja un no jauna uzgrieza Rīgu. Atkal pīkstieni, un atkal klusums.
- Mūsdienu automātiskajiem telefoniem nevar uzticēties, viņš nodomāja un no jauna uzgrieza Rīgu. Atkal pīkstieni, un atkal klusums.
Avoti: 8. sējums