uzticība
uzticība -as, s.; parasti vsk.
1.Vispārināta īpašība → uzticīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriZvērēt uzticību tēvzemei.
2.Pārliecība par labvēlīgu, godīgu attieksmi, rīcību pret sevi. Paļāvība, ticība.
PiemēriIegūt darbabiedru uzticību.
2.1.ģen.: uzticības, adj. nozīmē Tāds, uz kura attieksmi, rīcību (kādu uzdevumu veikšanā) pilnīgi paļaujas (parasti kādā sabiedriskā struktūrā).
PiemēriDeputāta kandidāta uzticības persona.
Avoti: 8. sējums