uzviļņot
uzviļņot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Iesākt viļņot. Īsu brīdi, parasti spēcīgi, viļņot.
PiemēriUzviļņo ezers.
1.1.pārn. Spēji izraisīties (par psihisku stāvokli). Īsu brīdi, parasti spēcīgi, izpausties.
Piemēri«Labi!» Lipsts piekrita, lauzdams sevī uzviļņojam urdošu nemieru un dēku garu.
1.2.pārn. Pēkšņi rasties, izveidoties (apziņā, atmiņā) — parasti par domām.
PiemēriKristaps ar lielo, stipro roku pievelk zēnu sev tuvāk.. Bet pat šādā brīdī uzviļņo doma: «Tēvs,» un Uldis atraujas..
Avoti: 8. sējums