uzvilkties
uzvilkties -velkos, -velcies, -velkas, pag. -vilkos; refl.
1.sar. Lēnā gaitā uziet, uznākt, uzrāpties u. tml.
PiemēriAr lielām pūlēm viņš uzvilkās kalna galā, kur, par laimi, satika tēvu..
2.Refl. → uzvilkt1.
PiemēriPāri platajam plecam vectēvs pārmetis jauno dzeini - ar to viņi tagad viegli jo viegli uzvilksies pat vissmuidrākajāº bišu kokā.
3.Refl. → uzvilkt3. Tikt uzvilktam.
PiemēriTev krekls aplam uzvilcies.
3.1.trans. Uzvilkt sev (parasti apģērba gabalu, apavus).
PiemēriViņš iznāca, labāku svārku uzvilcies..
3.2.Velkoties, slīdot pavirzīties augstāk par paredzēto, pieņemamo stāvokli (par apģērbu, drānu u. tml.).
PiemēriSvārki uzvilkušies par augstu.
4.Refl. → uzvilkt6. Tikt uzvilktam.
Avoti: 8. sējums